Pūķa ēna. Dārgumi - Edgars Auziņš

Aizpūšot sveces vai iemetot monētu strūklakā, es izsaku vienu un to pašu vēlēšanos: atrast savu dvīņumāsu, kas pazuda pirms astoņiem gadiem. Kad es viņu pazaudēju, pretī ieguvu naidīgu vīru. Esmu pārliecināta, ka viņš ir atbildīgs par viņas pazušanu, taču nevaru to pierādīt. Dienu pēc dienas es izliekos par izpalīdzīgu sievu, un reizēm man šķiet, ka vairs nespēju to izturēt. Taču kādu dienu vēlēšanās piepildījās, un murgs beidzās, kad pamodos citā pasaulē. Šeit mani sauca par Pūķa ēnu, un man tas patika. Man likās, ka esmu traks, bet pūķis bija īsts, un man bija iespēja sākt dzīvi no jauna un atrast patiesu laimi.