Operācija Kupols - Любовь Сергеевна Черникова

un arī viņai draud nāvējošas briesmas. No vienas puses, Alekss bija pateicīgs Stokkeram par to, ka Helēna bija blakus, bet, no otras puses, tā bija nepanesama atbildības nasta mīļotajam. Un arī viņa ir sieviete, un viņa varētu vēlēties dzemdēt bērnus, un tas bija vienkārši nepanesami.

Alekss zināja, kādu atbildi no viņa gaida Helēna, un tas viņu biedēja, jo viņa bija nolemta šausmīgai eksistencei informācijas melu krātiņā. Tāpēc Alekss arvien biežāk domāja, kā izkļūt no šīs situācijas. No savas pieredzes viņš labi zināja, ka cilvēka atmiņa ir mainīga, tā veidojas, balstoties uz šobrīd pastāvošo informatīvo fonu, kas nozīmē, ka to noteikti var formatēt pareizajā virzienā, un tad: “Platons ir mans draugs, bet patiesība ir dārgāka!

Tālāk jums ir jāizdomā, kā nostiprināt vājo pamatu ar reālām darbībām un darbiem. Mums jārada jauni, īsti pozitīvi varoņi, kuriem sekos. Varoņi, kas dzēsīs ugunsgrēkus, būvēs ceļus, palaidīs kosmosā raķetes, stādīs kokus, izvedīs atkritumus, dziedinās cilvēkus, slaucīs ielas. Lai katrs sajustu savu iesaisti, nozīmi jaunajā sabiedrībā. Un tad būs iespējams “pieteikt karu” viltojumiem.

Alekss šo nedēļu pavadīja Stokera mājā. Savādi, bet šajās laimīgajās trīs dienās viņš viņam kļuva tik mīļš! Labāku vietu pārdomām bija grūti iedomāties: tīrs kalnu gaiss, civilizācijas minimums, blakus mežs un dzīvību sniedzošs avots. Jebkurā gadalaikā daba šeit bija maģiska un piepildīja visu apkārt ar visām varavīksnes krāsām…

Tajā pašā zālē notika noslēguma konference. Visas kameras bija tēmētas uz runātāju… bet veca, pieredzējuša profesora formā uzvalkā vietā visi redzēja izskatīgu jaunu puisi kedās un izbalējušos džinsos. Viņš ilgu laiku atbildēja uz visiem žurnālistu jautājumiem un konferences noslēgumā noslēdza ar frāzi:

— Mums viss ir kontrolēts. Kopā mēs varam tikt galā ar visu. Būs nākotne!